Mildronāts

Nepazīstu nevienu šarapovu vai citu sportistu, nezinu, kā tieši viņiem izdevās sev nemanot lietot Mildronātu, bet mans ceļš uz šo medikamentu bija diezgan apzināts. Sāku ar draugu aptauju par lietošanu. Bija daži, kas lietojuši pēc ārsta ieteikuma, daži, kuri izmantojuši uzmundrinošo efektu..

Pie ārsta negāju. Būtu diezgan dumji iet un teikt.. hei, esmu noguris, liela slodze.. gribu Mildronātu.. Vienkārši iegāju aptiekā un paprasīju. 250mg kapsulas ir bez receptes un neierobežotā daudzumā. Izvēlējos ieteicamo devu – vienu no rīta un vienu vakarā. Tātad kopā 500mg dienā.

Secinājumi?

Garīgajai slodzei nepalīdz. Vismaz man tā šķiet. Atmiņas megabaitus nepalielina pavisam noteikti. Ģeniālas idejas, kā pārtaisīt internetu, lai dzīve būtu skaistāka, arī neradās.. Lietas tāpat mēdzu piemirst, ja nepierakstīju.. Un sacināt, vai aizmirsu par 20% mazāk nekā iepriekš bez medikamenta, arī nevaru.. Pirmās dienas izteiktas slāpes, bet pēc nedēļas pāriet un aizmirstas.

Vakar vienpadsmitgadniece jautāja – Tēti, kas ir tie cilvēki, kas nogalināja Parīzē?

Teicu – radikāļi.

– Tēti, bet kas ir radikāļi?

Teicu – galējības.

– Tēti, nesaprotu.

– Piemēram, kristieši. Ir tādi, kuri dodas uz baznīcu vienreiz gadā. Ir tādi, kuri biežāk un retāk. Visi dzīvo mierīgi. Bet ir daži, kuri uzskata, ka vienīgais pareizais ceļš ir kristietība. Pārējiem nav vietas uz zemes un tie ir nevajadzīgi. Tie ir radikāļi. Tāpat musulmaņi. Tie, kuri grib dzīvot mierā līdzās visiem, ir labi kaimiņi. Tie, kuri uzskata, ka viņu ticība ir vienīgā pareizā izvēle un pārējie ir jāiznīcina, ir bīstami.

Piemēram, latvieši, kuri uzskata, ka tikai viņiem ir tiesības dzīvot Latvijā un pārējiem jābrauc prom vai jāiznīcina, arī ir radikāļi. Ja kāds saka, ka ir vienīgais pareizais un pārējie jānīcina, tad zini, ka ar šiem cilvēkiem mums nav pa ceļam. Radikāļiem nav tautības vai reliģiskās piederības. Viņi ir bīstami.

Saprata.

Bēgļu jautājumam ir daudzas šķautnes jau parādītas.. Daudz sazvērestības teoriju. Daudz emociju. Sākot no jautājuma, kāpēc no Sīrijas jābēg uz attālo Grieķiju, ja tuvumā ir bagātās arābu valstis, līdz pat kārtējiem letiņu provinciālajiem baiļu saucieniem, ka mēs visi mirsim, jo apkārt ir tik daudz atšķirīgā.

Pēdējie ļautiņi ir arī manu paziņu starpā un steidz feisbukos pārpublicēt demagoģiskus murgus par to, ka viss svešais iznīcinās mūs kā nāciju, cilvēci un dzīvības formu. Savā mikrorajona domāšanā gan arī tālāk par pārpublicēšanu nav tikuši un bailes, ka Ziepniekkalnā ienāks cilvēki no Pļavniekiem ir tik reālas kā slavenajos 90os gados pēc rajonu kautiņiem. Bet es nepārmetu, ka cilvēks nav bijis tālāk par Sērenes mežu, kur viss ir tik drošs un pazīstams. Nepārmetu, ka ir bailes no nezināmā, jo visdrošāk ir skatīties pa savu septītā stāva logu uz apkārt notiekošo. Jo viss tālākais ir izaicinājums, briesmas un nāve. Viss nezināmais, kas sākas jau aiz mikrorajona robežas. Bet tādi sīkmaņi bieži esam. Naivi, manipulējami un provinciāli.

Atgriešanās

Rakstījis jorens | Dzīve ir

Jau kuro reizi. Esmu atgriezies. No nekurienes.

Stāsti ir un būs. Nav tikai laika stāstīt šeit, jo prasa tur, ārā..

Kamēr biju prom, esmu veiksmīgi spējis pazaudēt veselu gadu savu stāstu. Tā notiek, ja neveido savu datu kopijas un pārvietojas starp hostingiem, aizmirstot par atjaunošanas vajadzību. Tāpēc – ja kāds zina labu veidu kā atrast pilnībā pazaudētu rakstu, esmu gatavs mēģināt. Līdz šim visas virtuālās laika mašīnas, ko centos izmantot, nav nesušas nekādu rezultātu.

Bet stāsts jau atkal optimisma pilns par to, ka dzīve turpinās.

Vēlreiz atgriezos pie WayBackMachine, kas ir interneta arhīvs un šobrīd šajā emuārā ir atgriezušies pāris raksti, kuru esmu uzskatījis par zudušiem. Mašīna gan nebija arhivējusi visu, bet.. vismaz dažus.

Šobrīd dzīvojam interesantā laikā, vai ne? Karš pie namdurvīm. Informācijas pārbagātība, bet ticības nav nevienam. Meli. Apšaudes. Nāve. Un tas vairs nav tāltālā karaļvalstī, bet tepat, kurp var aizbraukt nepilnas diennakts laikā ar savu auto. Tas viss ir tepat, ja vien tev skolā ģeogrāfijas stundās nestāstīja ko citu.

Bet tajā pašā laikā viss notiek un lielas izmaiņas pagaidām neizjūtam. Bankas strādā. Veikali piedāvā. Dzīve ir. Lido NATO lidmašīnas. Brauc krievu karakuģi. Tomēr mani nepamet doma, ka tas viss ir sagatavošanās darbi. Sagatavošanās kaut kam pavisam citam, par ko iedomājamies ar muguras smadzenēm, bet šo domu aizmetam tālu prom jūrā, lai netraucē šodienu.

Pasaules klusuma mala

Rakstījis jorens | Dzīve ir

Man ir aizdomas, ka kopumā esmu savaldīgs cilvēks, respektēju dažādus viedokļus, uzskatus, intereses. Jā, mēdzu būt sarkastisks, kad jūtu naivuma smaku. Bet pārsvarā – savaldīgs. Tomēr šodienas pasauli es vairs nesaprotu. Kā tāds opis, vai ne?

Es nesaprotu, to, kamēr lielākie pasaules klauni aplejās ar ūdeni, bet mazākie – arī vēl ziedo kādam labdarības projektam, kad aplējušies. Nesaprotu, kur beidzas sports un kur sākas pasaules iekarošana. Nesaprotu, kāpēc puišeļu kara spēles ir izkļuvušas no datoriem un nokļuvušas ziņu lentēs. Nesaprotu, uz kādu uzticēšanos balstās mūsdienu pasaule, kad apkārt ir aprēķins un izdevīgums.

Tad nu es te sajūtos kaut kur pasaules maliņā, kas apņemts ar klusumu, ko rada notikumu troksnis. Kūļāju kājas pār sava provinciālisma maliņu un domāju, ka mani tas viss neskar. Drošvien neskar. Pagaidām neskar.

Un nekad nebūsim.

Ir pilnīgi vienalga, kāds tev ir nosaukums, jo attiecības ar visām ir tik vienādas. Mēs esam kopā ikdienā jau vairāk gadus nekā es pazīstu savu sievu. Varētu domāt, ka mums ir jaukas, ilglaicīgas attiecības, kas balstītas uz abpusējām simpātijām un izdevīgumu. Tomēr jāatzīstas, ka no manas puses jau sen ir vairāk slinks pieradums un rigīda paciešana. Protams, attiecības, kas balstītas uz šādām emocijām nevar būt potenciāli ilglaicīgas un jaukas. Tās tādas jau ilgu laiku nav.

Mēs pirmoreiz tikāmies, kad naudu vēl maksāja uzņēmuma kasē papīrīšos un monētās. Šķita interesanti, ka tad viss notiks elektroniski, nebūs naudiņas rokā, ko aiznest mājās, bet būs jāuzticas plastikāta kartei. Es pieradu, jo izdevīgums bija abpusējs. 

Tad viss attīstījās, bankas piesaistīja klientus, piešķirot klienta kartes, zvanīja, piedāvāja, ieteica, jo nauda grozījās kontā. Zemi procenti, iespējas iegādāties dzīvokli, uzkrājumi, peļņa, vērtspapīri.. Smaidošas sejas, viss viegli un iespējami..

Tomēr viss labais beidzas brīdī, kad cilvēkam no tevis kas vajadzīgs..

Man šķita, ka esmu prasīgs ne tikai pret sevi, bet arī pret citiem. Gribu, lai ir labs pakalpojums Tev, kad nāc pie mums. Gribu, lai labs pakalpojums, kad es eju pie Tevis. Škita, ka parasti tā ir.

Un tad man kāds paziņa pajautāja, vai manu mašīnu servisā iztīra? Pirmā reakcija bija šokējoša man pašam – nu, bet kā – serviss taču mašīnas labo, nevis tīra vai mazgā. Protams, ja paprasīšu, iespējams, šāds pakalpojums ir pieejams un papildus piemaksājot, to arī izdarīs. Nē, redz, esot servisi, kas to dara pavisam bez maksas, un tikai tāpēc, ka esi viņu klients. Šī atklāsme bija jau par daudz!

Kamēr politiķi spriež, kā tantei Dagdā ļaut skatīties Latvijas TV kanālus, jo viņai tak nav brīnumkastītes, kas to parādītu, bet kaimiņvalstu televīzijas var skatīties, iebāžot lampu televizorā naglu, tikmēr esam paspējuši sadalīties informācijas puslodēs, kas mēdz runāt dažādās valodās. Minu, ka daudzās darba vietās politika nekad nav bijusi interesantākais sarunu temats, tomēr šobrīd no tā izvairās vēl vairāk.

Mēs dzīvojam blakus, strādājam vienās telpās, risinām vienus jautājumus. Mēs esam kopā. Tomēr bieži vien, ienākot savā privātajā telpā, mēs izvēlamies dažādus informācijas kanālus, kas veido mūsu viedokli. Nemaz necentīšos apgalvot, ka kāds no tiem ir objektīvāks vai demagoģiskāks, bet ir pilnīgi skaidrs, ka pat žurnālistu emocionālie noskaņojumi pret it kā vienu un to pašu notikumu, ir pavisam atšķirīgi. Uzaicinātie cilvēki, kas pauž atbilstošos viedokļus, vadītāji, kas uzdod atbilstošos jautājumus.. Un viss par notikumiem, kuros neesam piedalījušies.. bet daudz dzirdējuši. Tāpēc varam spriest..

Un tas aizvien ir stāsts par notikumiem abās informatīvā kara frontes pusēs. Un šajā karā taisnība nevienu neinteresē, jo ir ģeopolitiskie, stratēģiskie, vienkārši politiskie un sazin vēl kādi mērķi, kas jārealizē, izstaigājot mazo cilvēciņu galvas. Un tikai tajā brīdī, kad cilvēks sāk saprast, ka kāds ar mazu zāģīti staigā pa smadzenēm, un stāsta to, kā ir pareizi, ir iespējams pamanīt šo disonansi.. Tāpēc man ir interesanti paskatīties dažādus informācijas avotus. Un, diemžēl, parasti es neredzu patiesību. Redzu tikai atšķirīgās taisnības.

Tāpēc labāk būsim kopā, kā iepriekš. Runāsim par lietām, kas mūs vieno nevis šķeļ. Meklēsim kopīgo. Vismaz man tā gribētos, un pavisam noteikti zinu, ka tad viss ar mums būs labi.

Vienbrīd iedomājos, ka neesmu pamanījis, ka būtu kāda teātra blogeru kultūra. Šķiet, arī ka nemaz nav tāda. Interesanti kāpēc. Tātad niša, bet sākam ar visu pēc kārtas.

Nacionālais teātris man nekad nebija licies interesants. Ne ar izrāžu izvēli pieaugušajiem, jo meitas bija uz vairākām un atzina par labu esam, ne ar saturu, ne arī ar piedāvāto formu. Vienmēr šķitis, ka tas mēģina aizstāvēt sava nosaukuma katastrofāli konservatīvo noskaņu. Man līdz šim bija šķitis garlaicīgi. Tāpēc doma, ka pēc ļoti ilga laika jāiet novērtēt ko jaunu, šķita izaicinoša un gana interesanta.

Jūtu tektonika. Nosaukumā pirms tam neiedziļinājos, recenzijas nelasīju, tikai ko dzirdēju no sievas, ka vīriešiem esot pa sarežģītu, jo daudz alegoriju, tēlu, nepateiktu domu. Tad nu dubultā saasinājis savas maņas, lai nepalaistu kādu svarīgu detaļu garām, devos iekšā šajā izrādē. Protams, iepriekš nezināju, ka uz skatuves smēķēs, bet prieks par izcilu ventilāciju, smaku nesajutu, tāpēc, ja kāds uzskata, ka tas ir nepieciešams atmosfēras radīšanai, lai būtu.